Vai tiešām Latvijā iespējams nevainīgu cilvēku iesēdināt cietumā uz gandrīz sešiem gadiem?

Kā stāsta notiesātā dzīvesbiedre (kuras vārdu neminēsim, lai atklātībā nenonāktu par cietušo kriminālprocesā atzītās meitenes identitāte, kas varētu nākotnē ietekmēt viņas likteni un psiholoģisko situāciju), krimināllieta par viņas vīra it kā pastrādātu seksuālu noziegumu safabricēta tādēļ, ka meitenes bioloģiskais tēvs, kurš viņu juridiski nav atzinis par savu meitu, vēlējies panākt, lai meita dzīvo pie viņa un arī viņam būtu aizgādības tiesības un tās tiktu atņemtas mātei, kura meiteni audzināja, uzturēja un rūpējās par viņu līdz pat astoņu gadu vecumam, kā arī turpina joprojām, jo bioloģiskais tēvs pēc ilgstošās tiesvedības pret meitenes mātes dzīvesbiedru, zaudēja interesi par meitu. 

Pēc notiesātā sievas stāstītā, meitenes bioloģiskais tēvs iecerējis, ka, iesniedzot sūdzību par to, ka meitenes mātes dzīvesbiedrs ir seksuāli aizskāris mazgadīgo, tobrīd sešus gadus veco meitu, mātei tiktu atņemtas aizgādības tiesības un tās iegūtu viņš. Cietumā nonākušā laulātā draudzene gan īsti nezina detaļas, kādēļ bioloģiskais tēvs nevarēja savu meitu leģitimēt, taču pēc viņas pārliecības tieši cīņa par meitu arī bijusi pamatā „risinājumam” - safabricēt kriminālprocesu.

Bioloģiskais tēvs, pie kura meita mēdza ciemoties, esot piedāvājis meitai pārcelties uz dzīvi pie viņa, rādot, ka iekārtojis viņai skaistu istabu, pircis rotaļlietas utt. Notiesātās personas sieva domā, ka tieši bioloģiskais tēvs licis meitenei melot, ka viņas mātes dzīvesbiedrs viņai demonstrējis dzimumlocekli, gūlies virsū, kā arī skūpstījis, iebāžot mēli mutē. 

Pati meita tiesā nav nopratināta, jo bijuši dažādi psihiatru atzinumi, ka nopratināšana tiesā varot nelabvēlīgi iespaidot bērna psiholoģisko stāvokli. 

Par to, ka meitene seksuāli izmantota, bērnu uzticības telefonam ziņojusi meitenes bioloģiskā tēva sieva. Turklāt viņa uz bērnu uzticības tālruni zvanījusi pat divas reizes, otrajā reizē pēc uzticības tālruņa darbinieces lūguma pieaicinot pie tālruņa arī pašu meiteni, kura apgalvojusi, ka mammas dzīvesbiedrs, kamēr mamma bija darbā, gulējis ar viņu vienā gultā, uzgūlies viņai virsū un teicis, ;lai ar roku aiztiek viņa dzimumorgānus. 

Tiesu medicīniskā ekspertīze meitenei nav konstatējusi nekādas psiholoģiskas novirzes vai traucējumus no it kā notikušās nevēlamās saskarsmes ar mātes dzīvesbiedru. Katrā ziņā bioloģiskais tēvs ir centies par katru cenu panākt, lai meitene tiesā neliecina. 

Kā zina stāstīt notiesātā laulātā draudzene, bioloģiskajam tēvam ir labas pazīšanās ar bāriņtiesas priekšnieci, kura neiztrūkstoši bijusi klāt visās reizēs, kad meitene iztaujāta. Tādēļ ir aizdomas, ka šādā veidā mēģināts kontrolēt, lai meitene no teiktā neatkāptos. 

Pēc viņas pārliecības, viņas vīrs, kurš viens pats deviņus gadus audzinājis dēlu ar autismu, laikā, kad dzīvojis kopā ar meitenes māti, bijis meitenei tēva vietā un meitene arī viņu saukusi par tēti. Toties meitene ļoti pārdzīvojusi un nav varējusi piedot, ka notiesātais aizgājis no viņa mammas un līdz ar to arī no viņas. Tomēr sadzīvot ar meitenes māti neesot bijis viegli, jo viņa joprojām turpina regulāri lietot alkoholu, kā arī daudz strādā.

“Faktiski tas bērns šobrīd ir palicis pilnīgi viens. Bioloģiskajam tēvam viņa vairs nav vajadzīga, ar māti arī nav nekāda kontakta, bet vecmāmiņa, kas tiešām par meiteni rūpējās un ar kuru viņai bija labas attiecības, 2020.gadā nomira,” saka notiesātā sieva.

Kad notiesātais saņēmis pirmās instances spriedumu, viņš to pārsūdzējis apgabaltiesā, kurai vēstuli nosūtījusi arī pati meitene. Šajā vēstulē meitene rakstījusi, ka notiesātais ne pie kā nav vainīgs. Arī meitenes māte apgalvo, ka notiesātais nekad nav veicis netiklas darbības ar viņas meitu. 

Taču tiesa apšaubīja meitenes vēstuli, norādot, ka nav saprotams, par ko tad īsti nu jau 11 gadus vecā meitene raksta, turklāt tiesai bijušas aizdomas, ka vēstuli diktējusi māte un tā radusies mātes ietekmē. Tādēļ spriedums atstāts spēkā. 

Arī kasācijas instance lēmusi, ka spriedums ir taisnīgs un likumīgs, tādēļ notiesātais nonācis cietumā uz pieciem gadiem un desmit mēnešiem, kā arī viņam piespriests aptuveni septiņu tūkstošu eiro naudas sods un kompensāciju piedziņa. 

Par laimi, viņš šajā laikā bija paspējis nodibināt jaunu ģimeni un apprecējis sievieti, kura pēc apcietināšanas ir uzņēmusies rūpes par viņa dēlu ar invaliditāti. Diemžēl tēva notiesāšana un prombūtne ietekmējusi arī dēla veselību un psiholoģisko stāvokli – gan pasliktinājušās sekmes skolā, gan arī progresējuši autiskā spektra traucējumi. 

Notiesātā sieva ir neizpratnē – vai tiešām Latvijā iespējams ar gandrīz sešu gadu cietumsodu notiesāt nevainīgu cilvēku, viņasprāt, pilnīgi safabricētā kriminālprocesā. Turklāt visas tiesu peripetijas novedušas pie tā, ka gan meitene palikusi pilnīgi viena un bez jebkāda emocionāla atbalsta, gan bērnam invalīdam atņemts tēvs. “Ja mēs nebūtu precējušies, puika nonāktu bērnu namā. Kā interesēs lēma tiesa?” taujā ieslodzītās personas dzīvesbiedre.

Novērtē šo rakstu: