Iesaki rakstu: 
Rīgas pilī 8.aprīlī notika dīvains pasākums, kas oficiāli saucās diskusija par sabiedrisko mediju attīstību, bet reāli bija lielās raudas, gaudas un žēlabas par to, ka sabiedriskajiem medijiem dara pāri sociālajos tīklos un Nacionālā drošības koncepcija no 2026. gada paredz sabiedrisko mediju saturu tikai valsts valodā.
Latvijas izglītības sistēma grūti, smagi un lēni tomēr iet uz vienotu izglītību valsts valodā, bet sabiedriskie mediji visiem spēkiem cenšas radīt, noturēt un stiprināt divkopienu valsts situāciju. Tas neapšaubāmi rada draudus Latvijas nacionālajai drošībai un veicina sabiedrības turpmāku sašķeltību.
Pašpasludinātajiem žurnālistikas grandiem derētu atcerēties, ka profesionālā reputācija nenāk komplektā ar formālo amatu un par naudu nav nopērkama. Kādu tieši latviešu sabiedrības reakciju sabiedriskie mediji sagaidīja uz karikatūru par ukraiņu cūkām? Un tas bija tikai pēdējais piliens sabiedrības pacietības kausā… LTV un Latvijas Radio vadībai vajadzētu beidzot saprast, ka sabiedriskajiem medijiem ir jābūt gataviem sabiedrības viedoklim par viņu darbu, tai skaitā kritikai.
Vairumu oratoru uztrauca krievu valodas liktenis nacionālajos plašsaziņas līdzekļos, tomēr bija daži sabiedrisko mediju pārstāvji, kuru retorikā izskanēja tīri Orvela motīvi par Patiesības ministriju. Skatoties uz to, kas notiek Krievijā, rodas neizpratne, kā viņi tik tālu nonāca, bet, paklausoties Anitas Braunas atklāsmes, kļūst skaidrs pa kādu ceļu gāja…
Klasiski mediji skaitās sabiedrības interešu sargsuns, kas pieskata, lai varu un nodokļu naudu izmantotu tautas interesēs, bet Latvijas Radio vadītāju parastie cilvēki vispār neinteresē, viņa tos pat nepieminēja, sirds sāpēja tikai par pareizo žurnālistu, augstāko valsts amatpersonu, izmeklētāju un prokuroru diskreditāciju, citējot, visādos “ķengu portālos”. Anita Brauna nav kaut ko sajaukusi? Viņa patiešām sabiedriskā medija vadītāja? Varbūt nosaukto preses sekretāre? Tie ir dažādi amati un dažādi pienākumi…
Valsts prezidentam Edgaram Rinkevičam kā Satversmes garantam bija pienākums šīs augstās sapulces dalībniekiem, kuri uzskata, ka viņiem ir monopoltiesībām uz vārda brīvības ekskluzīvu izmantošanu, skaļi nolasīt Satversmes 100.pantu - Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Jā, jā - ikvienam un arī anonīmi un sociālajos medijos, kā arī visādos citādos nepareizos portālos. Jo šie sabmediju darboņi to ir aizmirsuši vai nekad nav zinājuši.
Runas, kas šai pasākumā izskanēja, bija apbrīnojami naivas un neprofesionālas. Viņi patiešām tic, ka, ja nebūtu sociālo tīklu un Lato Lapsas portāla, tas kaut kā paceltu cilvēku uzticības līmeni sabiedriskajiem medijiem?
Pieredze ar Donalda Trampa kancelēšanu ne ko nav mācījusi? Pret Trampu grandiozu informatīvo kampaņu īstenoja tādi mediju giganti kā CNN un BBC, un kas tik vēl ne, no twitera (tagad X) viņu izsvieda, krimināllietas rindā… Kas rezultātā? Trampam ir ļoti reālas izredzes rudenī atkal kļūt par ASV prezidentu. Jo mediju ietekme uz sabiedrības viedokļa veidošanu ir pārspīlēta, lai ko viņi vēstītu, cilvēki neticēs, ja tas nesaskanēs ar viņu reālās dzīves pieredzi, viņu vērtībām un morāles principiem, visbeidzot, būs pretrunā ar veselo saprātu.
Latvijai ar tās PSRS okupācijas pieredzi to vajadzētu atcerēties. PSRS bija absolūts monopols uz informācijas izplatīšanu - tikai oficiālie mediji, kuru publikācijas neviens un nekur nekritizēja. Tas kaut kādā veidā aizkavēja impērijas sabrukumu? Ja nebija sociālo tīklu, tad tauta anekdotes par Brežņevu stāstīja, bet Cīņu un Pravdu vienkārši nelasīja
Informācija ir kā ūdens… Kad rādīja seriālu Černobiļa, eksperte visās jomās un lietās Iveta Kažoka interesējās, kā par to uzzināja Latvijā, un redaktrise Nellija Ločmele kaut ko klāstīja par informāciju no Somijas caur Igauniju…
Es varu precīzi pateikt, kad un kādā veidā par avāriju Černobiļas AES uzzināja Latvijā. Reizē ar visu pārējo brīvo pasauli. Tajā pašā dienā. Jo par to ziņoja Amerikas balss no Vašingtonas. Ļoti daudzās latviešu ģimenēs visu okupācijas laiku tas bija vienīgais uzticamais informācijas avots. Arī manā ģimenē.
Joprojām refrēns no Yankee Doodle uz okupācijas režīma radīto skaņu traucējumu fona skan ausīs manās bērnības atmiņās. Tas joprojām ir mans ziņu etalons - īsi, konkrēti, ietilpīgi, bez jebkādas vāvuļošanas, jo ļoti ierobežots laiks, lai pēc iespējas samazinātu riskus klausītājiem.
Pašlaik ļoti strauji mainās cilvēku informācijas (izklaides) iegūšanas paradumi, daudzi televīziju vispār vairs neskatās. Mājās var būt televizors, bet pieslēgums būs Netflix vai kādai citai straumēšanas platformai, vai youtube kanāliem, bet parasti tiek lietoti datori, planšetes, viedtālruņi.
Ja sabiedriskie mediji nemainīsies līdzi laikam un turpinās uzskatīt, ka runas vīriem ir spēks rokās, kā tie nolems, tā būs, tad nesaprašanās plaisa kļūs tikai lielāka. Sabiedriskie mediji var raidīt, ko grib, bet tauta var neskatīties, jo negrib. Rezultātā būs zaudēta auditorija un bezjēdzīgi izšķiesta nauda.
Latvijas sabiedriskajos medijos (arī kultūrā) ir rūsgano suņu laiks... Ideoloģiskā agresija, pilnīga individualitātes neesamība un talantu trūkums. LTV un Latvijas Radio ir nolasījušies tādi ideoloģisko domu biedru kolektīvi, kas momentā nokodīs jebkuru, kurš uzrādīs kaut mazākās talanta vai patstāvīgas domāšanas pazīmes. Sabiedrisko mediju vadībai un sabiedrībai ir fundamentāli atšķirīgas izpratnes par mediju misiju un uzdevumiem. Žurnālists tomēr ir radoša profesija.
Kā pierāda pieprasījums pēc Lato Lapsas grāmatām un publicistikas, par kvalitatīvu žurnālista darbu cilvēki ir gatavi maksāt savu naudu, bet mūsu sabiedriskos medijus nav gatavi skatīties pat par velti. Nekāda ordeņu dalīšana un diskusiju organizēšana nelīdzēs, talantu par naudu nenopirksi, bet reputāciju ir viegli tikai pazaudēt… Tā kā sociālo tīklu Brīvā bara pretstāve sabiedrisko mediju oficiozam visticamāk turpināsies.
Citējot: „Nāksies cīnīties uz nāvi, - teica Akela. -Tu (Maugli) nekad neesi ticies ar doļiem, sarkanajām slepkavām…”
(Radjards Kiplings, Džungļu grāmata, stāsts Rūsganie suņi)
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
