Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze, klimata krīze, jauniešu mentālās veselības krīze, ekonomikas krīze… Taču, manuprāt, mums patiesībā ir tikai viena, galvenā un svarīgākā krīze – un tā ir attiecībās.
Es savā profesijā ar to saskaros diezgan jūtami. Naids vai vismaz nepatika pret problēmbērniem ir plaši izplatīta mūsu sabiedrībā un sastopama arī profesijās, kur strādā ar viņiem (varbūt pat tur visvairāk). Bērns, kam vajadzīga drošāka klase vai prasmīgāka skolotāja, ir ģimenes problēma. Vai izlaistība. Vai diagnoze.
Pusaudzis, kurš aug bez vīriešu klātbūtnes, nespēj ieraudzīt savu vietu dzīvē un taisa mēslus, ir mammas problēma. Vai gēni. Vai narkotikas. Vai ko tad tur vispār var gribēt, un tā jau nav atrisināma problēma.
Ja nu galīgi striķi trūkst, tad šie bērni kļūst par policijas, sociālo dienestu, psihiatrijas un citu institūciju problēmu. To sāk risināt multi-institucionāla sadarbības komanda. Risinājumam ir nepieciešama daudzdimensionāla, kompleksa pieeja (vislabāk kāda struktūrfonda ietvaros) un desmit nodrošinātas psihologa konsultācijas. Bet galvenais, protams, ir prevencija, lai līdz tam nemaz nenonāktu… Tikmēr tas bērns, kas līdz tam ir nonācis, nekad īsti nekļūst par mūsu problēmu. Tādā ziņā, ka personiski.
Bet bezpersoniskas institūcijas nekad neatrisinās personisku attiecību problēmas. Es dziļi esmu pārliecināts, ka visam šim pamatā ir attiecību plaisa. Kādas ir sabiedrības attiecības ar ģimenēm, kas prasa no mums vairāk, jo pašas netiek galā? Ar pusaudžiem, kas mums pretojas pat tad, kad mēs vēlam tiem labu? Ar bērniem, kas nav mūsējie, vai kuri nav pierakstīti mūsu pašvaldībā, vai kuriem nav piešķirts atbalsta pasākumu kods. Vai kurus vecāki nav laikus aizveduši pie labiem speciālistiem un par spīti MK noteikumos ierakstītajam nav iemācījuši lasīt un mācīties, un uzvesties, un cienīt pieaugušos, un būt patriotiski noskaņotiem, un celties uz skolu no rītiem priecīgiem, ar izpildītiem mājasdarbiem …
Vai mēs to redzam kā ģimenes atbildību, kurā mēs varam iesaistīties kā institūcijas un eksperti likumā noteiktajās kārtībās. Mācot. Sodot. Ierobežojot.
Vai arī mēs bērnus redzam kā mūsu kopienas, sabiedrības atbildību, kur klasē haju sacēlušais, neuzvedīgais bērns vai parka stūrī ar sliktiem nodomiem paklīdušais tīnis nav tās vienas vientuļās mammas, bezatbildīgā tēta vai kaut kādas mītiskas neesošās atbalsta sistēmas, bet arī mūsu dalītā vaina un problēma.
Un tad mēs to arī līdzdalām personiski.
Ienīst vai noniecināt var tikai to, ar kuriem nav personisku attiecību. Mūsdienās mēs aizvien vairāk pārvēršam cilvēciskas nodarbes institūcijās, kurās attiecības kļūst aizvien neiespējamākas.
Bērnus audzina skolu institūcijas ar lielām klasēm, kuras mēs mēģinām padarīt aizvien lielākas.
Palīdzību sniedz institucionalizēti sociālie dienesti, kuru kapacitāte ir vienmēr tikai audzējama.
Bērnu pieaugšanas problēmām mēs aizvien atbildam ar aizvien pieaugošiem kvantumiem medikamentu, kas neprasa nekādas personiskas attiecības.
Un pat psihoterapeitiskais atbalsts – sabiedrības pēdējais, profesionalizētais tuvo attiecību bastions, kas mēģina kompensēt pašķīdušās radniecības, reliģijas un citu kopienu struktūras – kļūst masveidīgi štampēts visiem pēc kārtas, dienestu noteiktajos skaitos un formās, atbilstoši virspusēji un tehnokrātiski.
Kā nepazaudēties šādā laikā un pašam nekļūt vēsam un atsvešinātam kā sociālo tīklu algoritmam?
Šodien mēs svinam Lieldienas. To stāsta centrā ir milzīgs paradokss. Kāds, kuru visi atmetuši, pazemojuši, nogalinājuši un aizmirsuši, pēkšņi ienāk atpakaļ dzīvē. Un kļūst par šīs dzīves lielāko notikumu. Kā tas varēja notikt?
Atgādināšu, ka Jēzum pirms soda izpildes bija iestājusies attiecību krīze – aizbēguši draugi un mācekļi, sekotāji atsekojuši, atbalstītāji kancelējuši. Viņa atgriešanās arī nenotika caur institūciju atbalstu – tās viņu drīzāk nogalināja. Bet Viņš atgriezās caur ļoti dzīvām, ļoti īpašām un ļoti personiskām attiecībām ar kaut ko lielāku un augstāku.
Domāju, no šī mūsu kultūras tūkstošiem gadu nestā stāsta mēs šodien joprojām svinam divas lietas.
Apziņu, ka cīņa par dzīvi nekad nebeidzas: mēs nekad nezinām, kurš pazudīs un kurš dzīvē atgriezīsies, un bieži tieši visvairāk norakstītie piedzīvo spilgtākās augšāmcelšanās epizodes.
Un to, ka mēs varam izdzīvot tumšākos kritienus un dažādākā veida nāves, kamēr esam dzīvās, personiskās attiecībās ar ko augstāku un lielāku par sevi. Ideju, mērķi, pārliecību vai ticību. Bet kaut ko tiešām svarīgu, ārpus mūsu mazās ikdienas pasaules un ierobežotās uztveres esošu.
Tieši to ietver senais Lieldienu sveiciens, kuru cilvēki simtiem gadu ir teikuši viens otram šajās dienās: “Kristus augšāmcēlies” – lai izdodas izveidot un pieredzēt tādas attiecības, kuras palīdzēs izdzīvot un nest labāku dzīvi arī citiem.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
