Jūlijs Krūmiņš: KNAB ir kļuvis par „Vienotības” pasūtījumu galdu, tāpēc arī jaunie skandāli nebeigsies ar notiesājošiem spriedumiem
PIETIEK29.04.2024.
Komentāri (129)
Iesaki rakstu: 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir kļuvis par varas partiju un pirmām kārtām „Jaunās Vienotības” pasūtījumu galdu, tāpēc, visticamākais, arī jaunie skandāli, kas saistīti ar aplokšņu algu maksāšanu, melno kasi, uzņēmēju reketu un vēlēšanu iespaidošanu nebeigsies ar notiesājošiem spriedumiem, - tā intervijā Pietiek saka uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš.
- Vai taisnība, ka arī ar Jums savulaik tika saskaņota KNAB priekšnieka iecelšana?
- Tiesiskas valsts stūrakmens ir varas dalīšana. Kad likumdevējs, izpildvara un tiesu vara katra dara savu darbu un nejaucas citas darbā. Tai pat laikā ar Saeimas jeb likumdevēja balsojumu tiek ievēlēti vadošo tiesībsargājošo iestāžu vadītāji. Tas veicina situāciju, kad varas partijām ir svarīgi ievēlēt ērtus un vadāmus iestāžu vadītājus, kuri piever acis un mērķtiecīgi neredz prettiesisku rīcību sava ievēlētāja rīcībā.
Tas ir vēl viens mantojums no divtūkstošo gadu paša sākuma, kad pirmo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku iecelšanu vadošās partijas saskaņoja ar saviem sponsoriem. Arī man toreiz jautāja, lai arī ne lūdzu, ne gaidīju šādu saskaņošanu.
- Bet tagad taču tā vairs nenotiek, un varētu domāt, ka tagad KNAB vadītājs ir neatkarīgs savā darbībā...
- Arī tagad KNAB priekšnieks Jēkabs Straume ir bezpalīdzīgs ieliktenis. Faktiski šobrīd iestādi vada Kriminālprocesuālo izmeklēšanu pārvaldes priekšniece Anda Rumjanceva. Līdzīgi kā tas bija iepriekš, kad iestādi formāli vadīja Jaroslavs Streļčonoks, bet faktiski darīja to Juta Strīķe un Juris Jurašs, kuri savās labākajās tradīcijās izskoloja arī Rumjancevu. Savukārt, Aleksejs Loskutovs, beidzis savu karjeru KNAB vadītāja amatā, turpināja uzticīgi kalpot “Vienotībai” jau oficiāli – kā tās biedrs.
KNAB ir saaudzis ar politisko eliti jau kopš pirmsākuma. 2002. gadā trīs jauni ambiciozi politiķi - Einārs Repše, Krišjānis Kariņš un Solvita Āboltiņa sākumā izveidoja partiju “Jaunais laiks” un uzreiz pēc tam savu kabatas organizāciju - KNAB. Vēlāk ietekmi pār KNAB pārņēma no “Jaunā laika” izveidotā “Vienotība” un vēlāk – “Jaunā Vienotība”. Tās vadītāji tika ievēlēti ar Saeimas balsojumu, un valdošās partijas viedoklim vienmēr ir bijusi izšķiroša loma. Tādēļ neesmu pārsteigts par to, ka KNAB, izrādās, “nekad nav dzirdējis” nedz par aplokšņu algām, nedz nemaksāšanu un draudiem uzņēmumam “SOAAR”.
- Jūs gan „Vienotības”, gan KNAB darbību esat piedzīvojis, tā sacīt, no abām pusēm. Kādi ir Jūsu secinājumi?
- “Jaunās Vienotības” biedriem ir vērienīga politiskā pieredze un gadu desmitiem atstrādāts izdzīvošanas mehānisms, kurš ļauj pārdzīvot korupcijas skandālus un pārvarēt krīzes, no “Jaunā laika” pārtopot par “Vienotību”, no “Vienotības” - par “Jauno Vienotību”, katru reizi atrodot nedienu grēkāzi un noņemot to no aktīvās politiskās skatuves, lai neciestu pārējie, t.i. nepieķertie.
“Vienotība” pārdzīvoja sava biedra Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandālu un viņa tirgošanos ar ierobežotas pieejamības informāciju. 2012. gadā Zaķis pazuda no politiskās skatuves, bet KNAB neatrada iemeslu procesa uzsākšanai. Vēlāk aiziet no aktīvās politikas nācās arī Solvitai Āboltiņai, jo viņa vairs nejuta mēru savas varas izmantošanai.
Tagad pienākusi kārta nesodāmības sajūtas apreibinātajam Krišjānim Kariņam, un pa vidu uzpeld arī citu partijas līderu šmuces. Bet ne reizi “Jaunās Vienotības” censoņu netīrie darbi nav nonākuši līdz tiesai. Nez kā viņiem tas izdodas?! To uz savas ādas izbaudu jau devīto gadu.
- Ne visi zina, kā tieši Jūs to izbaudāt uz savas ādas.
- Savulaik ļoti uzticējos bijušajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai. Atbalstīju viņas centienus aktīvajā politikā. 2014. gada vasarā pat tikos ar “Vienotības” vadītāju Āboltiņu, lai piedāvātu viņai veidot koalīciju ar “No sirds Latvijai”. No Āboltiņas toreiz saņēmu atbildi, ka Sudraba ir viņas politiskā konkurente, ka abām ir viens vēlētājs, tādēļ viņa “savāks Sudrabas balsis”, par sadarbību nevarot būt ne runas.
Pavisam drīz pret Sudrabu un viņas vadīto partiju tika izvērstas raganu medības, Sudraba tika apsūdzēta spiegošanā Krievijas labā, un “No sirds Latvijai” ieguva Saeimā vien dažas deputātu balsis. Visam pa vidu KNAB uzsāka manu telefonsarunu noklausīšanos. Arī Āboltiņas reitingi bija tik zemi kā nekad, Saeimas vēlēšanās viņa palika aiz borta. Visas politiskās ambīcijas, ieskaitot premjeres krēslu, paliktu tikai sapņa līmenī, ja vien jaunāks kolēģis Jānis Junkurs neatbrīvotu vietu pieredzējušai, taču Saeimā neiekļuvušai kolēģei.
Mani joprojām nomoka jautājums – cik šāds upuris maksāja? Un kurš to apmaksāja? Klīst baumas, ka tas izmaksāja EUR 250 000. KNABs jau neuzdeva viņam šo jautājumu, nekā prettiesiska viņa rīcībā jau nebija. Esmu gatavs iedot Junkuram tik daudz, cik viņš toreiz saņēma, lai viņš atdod naudu tās devējam un izstāsta visu patiesību.
Aptuveni pēc gada, kad Solvita Āboltiņa pa adatas aci tomēr ielīda Saeimā, demisionēja premjere Laimdota Straujuma, un sākās Āboltiņas cīņa par šo krēslu. Nedrīkstēja pieļaut, ka tas tiek ZZS pārstāvim Mārim Kučinskim. Reitingi bija zemāki nekā jebkad, partijas biedru neuzticēšanās pieauga. Āboltiņa apzinājās – ir pēdējais laiks rīkoties, lai noturētu varu. Derēja jebkurš kompromats pret ZZS.
Āboltiņa no laika gala “Jaunajā laikā” un “Vienotībā” bija atbildīga par korupcijas apkarošanas aktivitātēm; no 2014. gada beigām līdz 2018. gada sākumam vadīja Saeimas Nacionālās drošības komisiju, cieši sadarbojās ar KNAB un citām tiesībsargājošām iestādēm.
- Bet kādā sakarā tur Jūs?
- No 2008. gada, kad pārdevu SIA “Man-Tess”, esmu pensionārs, kurš beidzot bauda dzīvi Siguldā un nodarbojas tikai ar medībām un ceļojumiem. Es tikai aizdodu naudu bērniem, lai viņi varētu attīstīt Jūrmalā viesnīcu biznesu, bet tiku apsūdzēts kukuļošanā, jo ieteicu meitai uzdāvināt šampanieša pudeli kādai dāmai, kura vairākus mēnešus viņu konsultēja, lai uzbūvētais “Turaidas kvartāls” atbilstu visām vides pieejamības prasībām. Tā var pasūtīt noklausīties jebkuru.
2016. gadā agrā oktobra rītā pie manis Siguldā ielauzās KNAB vienība, pārmeklēja māju, izņēma visus iespējamos informācijas nesējus, ieročus. Stundas astoņas, līdz vēlai pēcpusdienai pratināja, lai es pasaku, cik un kā esmu ziedojis ZZS, ka esmu Gatim Truksnim devis naudu vai citu labumu. Lika saprast, tiklīdz pateikšu ko noderīgu, pret mani kriminālprocess tikšot izbeigts utt. Man nebija, ko teikt, tādēļ tiku apsūdzēts kukuļošanā ar šampanieti apmaiņā pret 20 miljonus vērta objekta nodošanu ekspluatācijā. Lēti, ne?
Šodien, dzirdot par SIA “SOAAR” problēmām, kad pret uzņēmumu tiek uzsāktas raganu medības, jo tas ir atļāvies palūgt samaksu par savu vairāku gadu darbu, atpazīstu to pašu politiskā pasūtījuma raksturu, ar ko cīnos jau astoņus gadus.
- Tad kā labā īsti strādā KNAB? Un ko mēs varam gaidīt no jauno „Vienotības” skandālu izmeklēšanas?
- KNAB ir absolūti nedzirdīgs un neredzīgs pret varas partiju izdarībām. Bet, ja gadās, ka žurnālisti kaut ko “izceļ”, tad izmeklēšana notiek tik vāji un tik sliktā kvalitātē, ka lietas tiek izbeigtas pirms tiesas. Un nekas nespēj to mainīt – nedz Zaķa pirktās balsis, nedz Kariņa lidojumi, nedz partijas finanšu mahinācijas ar aplokšņu algām, nedz Āboltiņas politiskie pasūtījumi. Uzskatu, ka šī m… ir jāatsauc no vēstnieces pienākumu pildīšanas, jo cilvēks ar tik netīru, sagrautu reputāciju nedrīkst pārstāvēt Latviju ārvalstīs. Cik gan godīgi un samērīgi ir, ja par visu šo nav tiesāts neviens “Vienotības” biedrs, bet mani notiesā par šampanieša pudeli?!
Man šobrīd nav ticības, ka kārtējais “Jaunās Vienotības” skandāls beigsies ar notiesājošu spriedumu kādam no tās biedriem. Labākajā gadījumā – pabīdīs prom no politiskās skatuves. Diemžēl tādi amati kā KNAB vadītājs, ģenerālprokurors, VID vadītājs utt. tiek apstiprināti Saeimā. Apstiprināti ar koalīcijas balsīm, ar vadošās partijas akceptu, līdz ar to neviens no šo amatu pildītājiem nevēlas kost rokā, no kuras ēd. Atrod tādus kā Krūmiņš, kā SIA “SOAAR” valde un safabricē lietas, lai radītu vētrainas darbības imitāciju.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
