Divus gadus pēc noraidīšanas noplūdis sākotnējais Krievijas “miera līgums no elles” Ukrainai, un tas atsedz lielākas šausmas Latvijai, nekā mēs varējām iedomāties

Pēc pilnmēroga iebrukuma sākuma 2022. gada 24. februārī drīz vien sākās nesekmīgi mēģinājumi slēgt pamieru — vispirms ukraiņu un krievu delegācijas satikās kādā Baltkrievijas mazpilsētā robežas tuvumā, tam sekoja sarunas Stambulā (attēlā) Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana aizgādībā.

Kā visiem zināms, šīs sarunas nedeva neko — ātri kļuva skaidrs, ka Krievija izsaka neīstenojamas prasības Ukrainai, savukārt ukraiņu delegācijas (tajā citu starpā ietilpa ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs, lielākās parlamenta frakcijas priekšsēdētājs Dāvids Arahamija, toreizējais prezidenta ofisa padomnieks Aleksejs Arestovičs u.c.) pārrunu pozīciju arvien vairāk nostiprināja ziņas par Krievijas zaudējumiem frontē.

Pretstatā citiem šādiem gadījumiem pārrunu laikā nenotika uguns pārtraukšana, tāpēc Krievija pēc sākotnējiem panākumiem sāka ciest zaudējumus, līdz tika izdzīta no Kijivas, Sumu, Čerņihivas un Harkivas apgabaliem.

Tagad “Die Welt” atreferē 17 lappušu garo “miera līguma” projektu, kas ticis sastādīts krievu valodā un kuru puses skaņojušas līdz 2022. gada 15. aprīlim. Galvenie punkti, ko Krievija gribējusi panākt:

— Ukrainas pilnīga un pastāvīga militāra neitralitāte: neiesaistīšanās ne NATO, ne jebkādās citās militārās aliansēs un savstarpēju aizsardzības līgumu neslēgšana ne ar jebkādu trešo valsti.

— Nepieļaut nevienas citas valsts kareivju ierašanos savā teritorijā un nedot pieeju Ukrainas militārajai infrastruktūrai (ieskaitot lidostas un jūras ostas) nevienas valsts armijai, gaisa spēkiem un flotei. Ukraina nemēģina atjaunot savu kodolpotenciālu, nepērk kodolieroču tehnoloģijas un tās neizstrādā pati.

— Ukraina nepiedalās nekādās kopīgās militārās mācībās ne ar vienu valsti, tāpat nepiedalās nekādos citu valstu militāros konfliktos nekādā statusā (nav skaidrs, vai tas vienlaikus nebija plāns aizliegt ukraiņiem pat tikdaudz kā piedalīties miera uzturēšanas misijās citās valstīs).

— Tajā pašā laikā Krima un Sevastopole tiek izslēgta no paredzētā neitrālā režīma (tas ir, teritorijas neitralitāte nav spēkā, kad tas ir izdevīgi Maskavai, izvietojot savus Melnās jūras flotes spēkus Ukrainas teritorijā).

— Krievija pieprasa samazināt visus Ukrainas Bruņotos spēkus līdz 85 tūkstošiem personālsastāva (Ukrainā tobrīd jau karoja ceturtdaļmiljons), kam atstāt tikai 342 tankus, 1029 citas bruņutehnikas vienības, tikai 519 lielgabalus, 102 kara lidmašīnas un 35 helikopterus, kā arī 2 karakuģus pa visu Melno un Azovas jūru.

— Maskava pieprasījusi aizliegt “fašismu un nacismu Ukrainā”, neskatoties uz to, tie vienmēr Ukrainā bijuši ārpus likuma kopš 1944. gada.

— Ieviest divvalodību un piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu.

Protams, Krievija nav grasījusies atstāt okupētos apgabalus un uzstājusi, ka okupācijas līnija jāapspriež Putinam ar Zelenski personīgi vienam pret vienu. Pats par sevi saprotams, ka šajā “miera līgumā no elles” Krievija nebija paredzējusi sev nekādus pienākumus vai saistības.

Par garantiem šim līgumam bija plānots piesaistīt ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles (ASV, Apvienoto Karalisti, Franciju, Ķīnu un — lai cik absurdi neizklausītos — pašu Krieviju), kā arī Baltkrieviju un Turciju.

Ja ukraiņu delegācija bija tirgojusies par savas valsts iespējamu neitrālo statusu un drošības garantijām, apspriežot armijas, flotes un Gaisa spēku nākotni, tad — kā komentē “Die Welt” — tieši prasība par valsts valodas statusu krievu valodai bijusi tas pēdējais piliens, kurš izbeidzis iespējamo vienošanos.

“Ar visu savu interesi par vēsturi un armijas dienesta pieredzi es nezinu nevienu gadījumu, kad uzbrucēju puse faktiski jau pirmās uzbrukuma dienas vakarā lūdzas upuriem uzsākt pamiera sarunas,” 2022. gada vasarā, noritot sekmīgajam Ukrainas pretuzbrukumam, ironizēja A. Arestovičs. Taču tagad krievu “piedāvātie miera nosacījumi” saskatāmi citā gaismā.

Līdz šim mēs pieņēmām, ka krievu izteikumi par “fašisma atdzimšanu” un “neonacistiem Ukrainā” ir mēģinājumi publiskajā retorikā piedēvēt Ukrainai jēdzienus, kas Rietumos ir ar viennozīmīgi negatīvu jēgu, tādā veidā nomelnojot pretiniekus. Taču tas, ka 17 lappušu vienošanās projektā Krievija pilnā nopietnībā prasa ukraiņiem “aizliegt fašismu”, parāda — Krievija pati tiešām tic, ka kaimiņvalstī notiekot “neonacisms un fašisma atdzimšana”, un balsta iebrukumu uz šādas premisas.

Tāpat mēģinājumi uzspiest Ukrainai armijas, flotes un Gaisa spēku katastrofālu samazināšanu rāda — Krievija pati ņem nopietni savus “Ukrainas demilitarizācijas” saukļus un rīkojas saskaņā ar tiem burtiskā nozīmē. Tāpat Krievijas politika pilnā nopietnībā uzskata, ka ukraiņi varētu gribēt atkal savā zemē izvietot kodolieročus un būtu gatavi to izstrādes tehnoloģijas iepirkt no ārzemēm, ko vajagot ar steigu novērst — un šī varbūtība (Kremļaprāt) ir tik liela, ka tā attaisno militāru invāziju.

Redzot propagandistu ārdīšanos publiskajā telpā jau kuro gadu, cenšoties Krievijas vēlētājiem un nodokļu maksātājiem “pārdot” šos izdomājumus par “neonacismu un Ukrainas demilitarizāciju”, ir novērtējama milzīgā kognitīvā disonanse starp propagandu un realitāti. Tomēr izrādās — nepareiza ir versija, ka Kremlis tautai iebaro kara kurināšanas propagandu, bet paši Krievijas līderi adekvāti izprot situāciju un rīkojas slēpti racionāli.

Ir tieši pretēji — Kremlis rīkojas uz savu iracionālo izdomājumu un realitātē nebalstīto saukļu pamata, cenšoties savus izdomājumus īstenot burtiskā veidā un noraidot dabā novērojamos faktus. Kamēr 2022. gada gaitā pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas demonstrēja, ka krievu zaldāti zvana no Donbasa uz mājām un saka — “mēs izrādījāmies tie fašisti, nevis ukraiņi”, tikmēr Kremlis centās uzspiest ukraiņiem “demilitarizāciju un denacifikāciju”, izejot no saviem agresīvajiem, ar realitāti nesaistītajiem uzskatiem.

Tās ir ļoti sliktas ziņas Latvijai. Ja Kremlis attiecībā uz 40 miljonu iedzīvotāju Ukrainu balstās uz absolūti kropliem uzskatiem, tad Maskavai par 2 miljonu apdzīvoto Latviju būs vēl nepatiesāks priekšstats. Un fakts, ka Krievija cenšas savus izdomātos, ar realitāti nesaistītos mērķus burtiskā veidā uzspiest Ukrainai, dod pamatu pieņemt, ka tieši tāpat notiktu ar Latviju.

Līdz ar to Kremļa izteiktie apvainojumi, ka “Latvijā apspiežot krievvalodīgos”, ir jāuztver burtiski. Kremlis tiešām tā domā un uzskata, ka prasība Latvijā dzīvojošajiem prast valsts valodu ir “apspiešana”, kas varētu attaisnot militāru iebrukumu. Apvainojot latviešus “agresīvā nacionālismā” un “NATO ekspansijā”, Kremlis — tāpat kā Ukrainas gadījumā — pilnā nopietnībā uzskata, ka tas ir pamats iebrukumam kaimiņvalstī. Ik pa laikam atkārtojot absurdos izteikumus, ka “NATO izpletusies uz austrumiem, kaut arī savulaik solīja Gorbačovam to nedarīt” (tas ir pilnīgs izdomājums — šādu tēzi nevar atrast nevienā PSRS sabrukuma laika dokumentā, līgumā, konferences protokolā, kopīgā komunikē vai kaut šo notikumu dalībnieku privātajās atmiņās) un pieprasot NATO “atgriezties 1997. gada robežās”, Putins šos saukļus uztver burtiski, nevis kā publiskas retorikas daļu.

Tāpat iekrampēšanās jebkurā okupētas teritorijas gabalā ir sliktas ziņas Latvijai — ja Krievija izlems iebrukt Baltijas valstīs un ieņems kaut dažus hektārus, tā neatstās šo teritoriju, lai tur vai kas. Nekādas pārrunas Stambulā, protokoli Minskā vai nosodījums no ANO tribīnes te nepalīdz, kā to pierāda Ukrainas skarbā pieredze jau desmit gadu garumā.

Novērtē šo rakstu: